Mēs te Līgo svētkos aizbraucām uz Baltkrieviju ar riteņiem, tāpēc ar atskaiti par Turciju sanāca pārtraukums. Bet nu esmu vairāk vai mazāk atkal ierindā, tāpēc turpināšu.
Tā kā pašu pirmo dienu kempingu atrast neizdevās, viesnīcu sākām meklēt rajonā netālu no lidostas. Izdevās mums tas ne uzreiz, lai gan stūrmanis pēkšņi atklāja, ka viņa GPS uzrādās “points of interest”, tas ir, viesnīcas un tamlīdzīgi. Morāle – meklējiet iestatījumus, un jūs atradīsiet!
Pirmajā viesnīcā, ko atradām pēc GPS, vietu nebija. Varbūt pat par laimi – viesnīca pēc skata bija diezgan glauna, pat ar akvāriju vestibilā. Iekšā šiverēja cilvēki žaketēs – izskatījās, ka tomēr turki. Savas domas līdz portjē mēs aiznesām praktiski caur diviem viesiem – viens no angļu uz vācu tulkoja, bet otrs no vācu uz turku. Tas, ja mani atmiņa neviļ, kas pavisam reāli var gadīties.
Beigās tomēr aizgājām no turienes, un otro patvērumu ar nosaukumu “Ufuk Otel” atradām jau daļēji ar garāmgājēju palīdzību uz ielas. Mums ieteica angliski un pat krieviski – kā man šķiet, būtu pieticis arī ar pavisam jauniņa turka palīdzību, bet kolēģi izjūt pilnīgi saprotamu ksenofobiju un vēlmi pārbaudīt faktus, tāpēc aizkavējās paklausīties čuvaku krieviski. Kurš, starp citu, pateica to pašu – iet uz leju un pa labi.
Vispār, tas es jums tā vienkārši rakstu – “aizgājām un atradām viesnīcu”. Protams, dzīvē tas ir krietni saspringtāk. Stambula – milzīga pilsēta, spiež virsū gan mazāk nekā Maskava, bet tomēr jūtami. Iedzīvotāju skaits kopā ar piegulošajiem apgabaliem sasniedz 16-20 miljonus (skatoties, kā un ko rēķina). Starp citu, es kaut kad enciklopēdijā lasīju, kā megapilsētas saucas, bet aizmirsu. Tagad ieskatījos vikipēdijā – diži skaidrāks nekļuva.
It kā pilsētu ar apkārtnēm, ko tā ir aprijusi, sauc par aglomerāciju. (agglomeration). Ja ņem plašāk – kopā ar diezgan tālām piepilsētām, kas tomēr saistītas ar pilsētu, tad sanāk metropolitan area, krieviski nav ne jausmas kā. Varianti, kurus piedāvā tiešsaistes vārdnīcas, manī entuziasmu neizraisa.
Ja ņem pavisam milzīgu apgabalu, kas apvieno vairākas pilsētas, tad sanāk Megacity, jebšu Megalopolise. Te terminoloģija galīgi izplūst, tāpēc nākotnē operēsim ar iepriekšējo definīciju. Problēma, kā parasti, slēpjas tajā, ka es vajadzīgos vārdus krieviski nezinu, turklāt tāpēc, ka to vienkārši nav.
Ufuk Otel (Ufuk, starp citu, nozīmē “apvārsnis”) resns bārdains turks-viesis, lai gan ne pārāk labi zināja angļu valodu, tulkoja mūsu teikto portjē pārliecinoši un pamatīgi. No mums uzreiz noplēsa 40 liras, uz ko es tikpat pārliecinoši iekliedzos “čok pahali”. Ceru, ka uzminēsiet, ko tas nozīmē, ja es pateikšu, ka cenu uzreiz nometa līdz 30. Pēc tam līdzzinātāji atrada tarifus uz sienas – tie tur vispārīgi slīdēja arī zemāk. Tas lika cīņubiedriem turēt aizdomās, ka mūs čakarēja un jau iepriekš nosauca uzskrūvētu cenu. Es personīgi tā nedomāju – cena varbūt arī bija mazliet uzskrūvēta, bet tarifi bija par citas konfigurācijas istabām – bez telefona tur, dušas un tam līdzīgi. Mums telefons kā arī nav vajadzīgs, bet šādu viltību ar pilnās paketes iesmērēšanu es uzskatu par nekaitīgu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 30 liras – tie ir apmēram 10 Ls, tas ir, 20$. Nav gan baigi maz, ņemot vērā, ka tualetes numurā nebija, bet tualete gaitenī bija musulmaņu. Toties, salīdzinot ar Eiropas cenām, lēti, tāpat kā iepriekšējā pansijā.
Kad nolikām mantas, jau sāka satumst, bet mēs vienalga
gājām uz rajončiku semočkas uzgrauzt pastaigāties. Neskatoties uz to, ka mūsu rajons atradās praktiski
20 kilometru attālumā no centra, dzīvība kūsāja praktiski līdz pulksten 22 vakarā – cilvēku, vismaz, bija diezgan daudz, kā arī
atvērtu sabiedriskās ēdināšanas iestāžu. Pārējie veikali pamazām sāka vērties ciet jau pēc 20.
Kamēr pastaigājāmies, tiku pie savas tik ļoti iecienītās eksotikas – nelielā ieskrietuvē mēs apēdām picas un pides. Pica bija pamazliet sausa un ar tradicionālajām garšvielām, bet pide – tā ir gara un šaura, kā buratīno deguns, maizīte ar pildījumu iekšā. Ar deneru nejaukt – tas nav aizkausēts, izmērā lielāks, bet pildījums tajā tiek likts jau gatavā maizē. Pide, spriežot pēc visa, tiek cepta kā pica, uzreiz ar pildījumu. Pēc garšas kā pīrādziņš, tikai, kā parasti, ar garšvielām. Pides bija vairāku veidu – ar gaļu, sieru un vēl sazin ko.
Kā redzat, deneru rajonā arī bija atliku likām. Cenas priecē – ar vistu un airanu pusdeners (nemaz ne mazs) maksā 1 liru, tas ir 33 santīmus, proti, nedaudz vairāk kā pusdolāru. Ar gaļu vai iekšām (ja es pareizi saprotu vārdu “kokoreč” pa labi) – 3 liras, tas ir lats. Pievērsiet uzmanību – iekšā ir tīrs, pavāru drēbes arī sniegbaltas, plus pavāru mices. Āzija gan ir Āzija, bet civilizēta.
Starp citu, viesnīcā ar aifonu ķērās vai-fai tīkls: katrā stāvā gaitenī karājās piekļuves punkts. Tīkls bija slēgts – es pat nepainteresējos, vai var atvērt, un vai tas maksā naudu (domāju, ka jā). Tas, kā man šķiet, ļoti skaidri norāda, ka es neesmu tehnomāns. No otras puses, mēs tajā dienā arī bijām noguruši ne pa jokam – internets man šādā stāvoklī nafig nebija vajadzīgs. Vispār Igors reiz teica, ka šādos braucienos īpašam cilvēkam pa telefonu paziņo par vienības virzību, un viņš jau ieposto tīklā info visiem gribētājiem būt lietas kursā, parasti radiniekiem un draugiem. Es domāju noregulēt progresīvāku veidu caur mopoto.com , tviteri vai blogmailr.com. Pēdējais vispār ļauj postot uzreiz uz šejieni, manā blogā, ko es tieši arī gribu. Tvitera jēgu es tā arī neizpratu, bet mopoto diemžēl krospostingu māk taisīt tikai uz žž, tāpēc man tas pagaidām neder.
Jebkurā gadījumā visi šie varianti pagaidām atkrīt, jo manu ne līdz galam uzlauzto aifonu, kā noskaidrojās, piedabūt strādāt viesabonēšanā ir sarežģīti. Pat ja man tas izdotos, nolādētā īsziņa Turcijā maksātu 22 santīmus, nemaz nerunājot par GPRS, kas vispār izmaksātu veselu bagātību. Tā ka lai iet sasodītie kapitālisti-monopolisti dirsā līdz tam laikam, kamēr visa pasaule nesaplūdīs flatrate infosfērā. Ja jūs ar pūlēm laužaties cauri manam žargonam, paskaidrošu – parastais internets šobrīd maksā fiksētu abonentmaksu bez slēptām izmaksām. Tas pats noteikti notiks arī ar visām pārējām komunikācijām, ieskaitot mobilo internetu un telefonu. Jautājums tikai – kad. Starp citu, ja nu kāds nezināja, SMS jūsu telefons pārsūta ļoti biežas regulāras servisa saziņas laikā ar bāzes staciju – proti, tehniski nekādu papildu slodzi tai nerada. Uzreiz parādās cilvēki, kuri kliedz, ka mobilo sakaru operatori kļuvuši nekaunīgi – viņiem SMS neko nemaksā, bet no mums deviņas ādas plēš. Tas tā gluži nav – jo SMS vēl jānopārsūta caur tīklu. Cits jautājums, ka viena ziņa ir mazāk nekā pussekunde balss, turklāt pārsūtīšana nav steidzama, tāpēc izdevumi patiešām ir nelieli. Tomēr visi zina, ka LMT – viena no pelnošākajām kompānijām Latvijā, pie tam peļņas procents pret apgrozījumu viņiem arī ir milzīgs, tā ka Ameriku es te neatklāšu.
